Suntažu teritorijas vēsturiskā attīstība
1223. g. pēc bīskapa Alberta pavēles Mazās Juglas labajā karstā uzcēla pili, tās nosaukums Suntaži cēlies no lībiešu valodas (šun, syndo - dzimta, āž - ciems). Ilgāku laiku pils un novads atradās Rīgas virsbīskapijas pakļautībā.
1318. g. vācu ordenis pili bīskapijai atņēma. 1436. g. virsbīskaps Suntažu pili un novadu pārdeva domkapitulam.
1522. g. Suntažus ieguva domkungs – dekāns Jakobs Meks.
1566. g. Suntažu novadu iekļāva Polijas valsta Pārdaugavas hercogistē.
17. gs. karos Suntažu pili vairākkārt nopostīja.
1710. – 1917. g. Suntaži ietilpa Krievijas impērijas Vidzemes guberņā. Latvijas Republikas pastāvēšanas laikā (1920. – 1940. g.) Suntažu pagasts atradās Rīgas apriņķa teritorijā.
1934. g. Suntažiem piešķīra ciema tiesības.
1935. g. Suntažu pagasta platība bija 12600 ha.
1945. g. Suntažu pagastā izveidoja Suntažu un Juglas ciemu, bet pagastu 1949. g. likvidēja.
1954. g. Suntažu ciemam pievienoja Juglas ciemu, 1965. g. Kastrānes ciema Raiņa kolhoza teritoriju.
1977. g. daļu Suntažu ciema pievienoja Rembates un Tīnūžu ciemam. 1990. g. Suntažu ciema teritorijā atjaunoja Suntažu pagastu.